Svētruna par Jēzus dzīvi un kalpošanu: «Žēlastības nams – Betezda»

Autors Valdis Zilgalvis

Jēzus teica paralizētajam: “Vai tu gribi vesels kļūt?” Un tad — “Negrēko vairs!” Ko tad var grēkot paralizēts cilvēks? Viņš taču nevar aplaupīt bankas, nevar piekopt laulības pārkāpšanu, nevar nevienu nogalināt...«Žēlastības nams — Betezda»[Jāņa evaņģēlija 5. nodaļa]

Paralīzē savilkts cilvēks gulēja uz paklāja blakus kādam dīķim Jeruzalemē. Par šo dīķi virmoja nostāsti, ka eņģelis bieži nonākot un sakustinot ūdeni, un tad, kurš pirmais tiekot ienests ūdenī, varot tikt dziedināts no jebkuras slimības. Tāpēc pie dīķa nāca ļaudis lieliem pulkiem, lai saņemtu dziedinājumu. To bija tik daudz, ka paralizētais cilvēks no tās vietas, kur viņš gulēja, bieži vien nevarēja pat saskatīt dīķi. Tiklīdz ūdens sakustējās, kāds jau bija aizsteidzies viņam priekšā. Tā šis cilvēks vairākus gadus bija vērojis ūdeni, gaidīdams izdevību, kad tiks dziedināts. Bet vienmēr, kad ūdens kustējās, kāds mazāk slims kā viņš, tur nokļuva pirmais. Tas radīja bezcerību, pat dusmas. gadiem ejot, acīs vairs nevarēja redzēt cerības pilno mirdzumu. Paralizētais ķermenis pamazām paralizēja arī prātu.Laika gaitā bieži viņš pielaida brīžus, kad viņš žēlojās par sevi. Jaunībā viņš bija ielaidies dažās ļoti riskantos ieradumos — kurus farizeji sauca par grēku. Viņi bija brīdinājuši, ka grēks viņu vadīs pie slimības un beidzot arī nāvē. Un šis bija tas gadījums — dzīva nāve! Kas bija tas, kas viņu rāva grēkā, kad viņš to gribēja pārtraukt? Kāds prāta aptumsums bija licis turpināt šo iznīcinošo netikumu? Vai viņš nezināja kādas ir grēka sekas, vai to nevarēja laikus pārtraukt? Jeb viņš bija jau iepriekš nolemts šādai drausmīgai iznīcībai? Vai tas bija taisnīgi? Vai patiešām viņš to bija pelnījis? Bet ļaunāk par paralīzi bija atstumšana, ko viņš piedzīvoja no cilvēku puses. Tāpēc, ka viņa slimība bija kāda grēka sekas, lielākā daļa cilvēku, īpaši reliģiskie cilvēki, viņu atstūma. Viņa prāts bija pārņemts no sāpēm par šo likteni un viņam nebija nekāda prieka. Pēkšņi kāda laipna seja noliecās pār viņu un viņa aizmiglotās acis tajā ieraudzīja līdzjūtīgu cilvēku, cilvēku, kurš pazina atstumtības un noraidījuma pārdzīvojumu. Viņš redzēja interesi un rūpes. Cilvēks jautāja: “Vai tu gribi vesels kļūt?”Kas tas bija par jautājumu?, domāja paralizētais cilvēks. Vai es gribu vesels kļūt? Vai slīkstošais cilvēks vēlas gaisu? Vai farizeji vēlas publicitāti? Vai romieši vēlas varu? Vai es gribu būt vesels? Kas ir šis cilvēks?! Israēla. Betezda — vieta, kur Jēzus dziedināja cilvēku, kurš bija slims jau 38 gadus Arheologi ir atrakuši Betezdas dīķi Jeruzalemē. Man arī bija izdevība to redzēt. Tas atrodas tieši ziemeļos no senā Tempļa kompleksa. Tas ir trapeces veidā un aptuveni 60 m plats un 90 m garš un 12 m dziļš dziļākā vietā. Tas ir izcirsts klintī. Dīķi aptvēra kolonāde visos četros virzienos. Tas bija sadalīts divās daļās ar kolonādi centrā, apstiprinot Bībelisko ziņojumu, ka dīķim bija piecas kolonādes (piecas stabu ailes). Tas veidoja tempļa formu. To bija cēluši grieķi, lai pagodinātu un pielūgtu grieķu dziedniecības dievu Asclepius. Dīķī ūdeni papildināja un nomainīja. Pieplūstot svaigam ar minerāliem bagātam ūdenim, bija redzamas tā straumes. Tas varētu būt izskaidrojums šeit pieminētai ūdens kustēšanai. Grieķu mitoloģijas ietekmē dīķis piesaistīja cilvēku uzmanību. Tie cerēja iegūt dziedinājumu savām kaitēm. Es domāju, galvenais kam mums vajadzētu pievērst uzmanību, ir tieši kā šis dīķis bija nosaukts: BETEZDA — ŽĒLASTĪBAS NAMS. Bet tie simti, kas te centās izdziedināt savas kaites, piedzīvoja maz žēlastības. Tikai tad, kad tur ieradās Jēzus, viss izmainījās.Un tā mēs redzam, ka šis notikums pats par sevi stāsta par Jēzu. Par to, kas Viņš ir.Ir vairākas lietas, kas šajā stāstā piesaista mūsu uzmanību. Pirmkārt, Jēzus dziedināja cilvēku patvaļīgi. Viņš no visa pūļa izraudzījās vienu cilvēku. Tas bija tāds cilvēks, kurš nekad nebija meklējis Jēzu, kurš vispār Jēzu nepazina. Tas bija cilvēks, kurš nebija izteicis ne mazāko ticības izpausmi pirms dziedināšanas.Šis cilvēks man atgādina tos, kuri ir liecinājuši par kādu izšķirošo punktu viņu dzīvē, par to, kā viņi ir izjutuši Dieva roku lietās tad, kad viņi to nav lūguši, un sajutuši, ka to nav pelnījuši. Tas nozīmē, ka reiz arī viņi ir bijuši Jēzus Žēlastības namā. Dievs dara šādas lietas, ne lai mīkstinātu grēka ļaunumu, bet lai mēs varam piedzīvot Viņa žēlastību un iegūt drosmi cīnīties pret grēku.Otrkārt, te svarīgi pārdomāt, kāpēc Jēzus izvēlējās dziedināt cilvēku tieši sabatā. Rabīni pieļāva kādas īpašas darbības sabatā. Pieļāva rīkoties ārkārtas situācijās. Piemēram, kad vērsis vai avs bija iekrituši akā tos varēja vilkt laukā. Bet šis gadījums nebija ārkārtas, akūts gadījums, kad pēkšņi draudēja briesmas. Tas bija gadījums kur Jēzus varēja dziedināt arī citā dienā, jo cilvēks jau 38 gadus bija gulējis un tad viena diena turp vai atpakaļ neko nenozīmēja. Tas liek mums pārdomāt kāpēc vispār ir sabats dots cilvēkam?Jēzus farizejiem sacīja: “Tādēļ ir gan brīv sabatā labu darīt.” Tātad šeit Viņš īstenoja to, ko pats mācīja. Sabats ir diena, kad labdarība ir pieņemama lieta. Ja darām labas lietas sabatā, mēs attēlojam to labo rīcību, ko Dievs dara šajā dienā.Visinteresantāk ir pievērst uzmanību tieši 14. pantam. Tur Jēzus aicina pārtraukt grēkot: “Negrēko vairs!” Ar to Viņš norādīja, ka cilvēka slimība radās zināmā mērā no tā grēka, ko viņš piekopa. Grēka piekopšana, turpināšana, bija izsaukusi paralīzi. Bet izteiciens “negrēko vairs” nerunā tikai par pagātni. Tas runā par brīdi, kad Jēzus runāja ar dziedināto cilvēku. Te ir kāds dziļāks elements ietverts. Vārds “negrēko” ir izteikts ļoti stiprā formā. Tas norāda, ka atrodoties paralizētā stāvoklī, cilvēks turpināja grēkot.Ko tad var grēkot paralizēts cilvēks? Viņš taču nevar aplaupīt bankas, nevar piekopt laulības pārkāpšanu, nevar nevienu nogalināt... Par kādu grēkošanu te Jēzus runāja?Jēzus te norādīja uz grēku ko šis cilvēks piekopa savā prātā. Šī vīra fiziskā slimība bija cēlusies no neveselīga prāta darbības. Invalīda fiziskā dziedināšana bija tikai aisberga galotnes aizskaršana. Jēzus vēlējās dziedināt visu cilvēku.Pagātnes ievainojumi ietver ne tikai fiziskos ievainojumus, bet arī emocionālos, garīgos un psiholoģiskos ievainojumus. Un te attiecības ar Jēzu ir tās, no kurām ir viss atkarīgs. Staigājot ar Jēzu, cilvēks piedzīvo saviļņojošus piedzīvojumus, kas paceļ emocionāli, sasilda sirdi un atjauno enerģiju miesai. Patiesa ticība ietver visu cilvēku. Tāpēc arī Septītās dienas adventisti runā par pozitīvu attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem, par fiziskiem vingrinājumiem, pareizu Bībelisku diētu, par pietiekošu atpūtu, svaigu gaisu un uzticību Dievam.To sakot un cenšoties to visu piekopt, tomēr daudzi kristieši atzīst, ka viņu iekšējā dzīve, tieši emocionālā ziņā paliek diezgan nestabila pat pēc atgriešanās piedzīvojuma. Cilvēka vecā daba atkal un atkal liek par sevi manīt, lai satrauktu un no jauna mocītu. Tāpat kā visiem citiem, kristiešiem ir cīņa ar sliktām atmiņām, dusmu uzliesmojumiem un neizprotamām aizdomām. Jēzus rūpējas vienlīdzīgi gan par mūsu iekšējām, gan ārējām problēmām. Nevēlamās domas un emocijas var celties no divu veidu pagātnes notikumiem: vispirms no tām lietām, kuras mēs esam darījuši; un lietām, kuras ir darītas pret mums. Tās lietas, ko mēs esam darījuši, izsauc sirdsapziņas pārmetumus, nožēlu un kaunu. Atmiņas par kļūdām var kļūt par nepārtrauktu atgādinājumu, ka “nekad neko labu es nedaru”, vai arī par bezatbildību pret citiem: “Vai nav vienalga, ko es daru?” Bet lietas, ko citi pret mums ir izdarījuši, var izsaukt dusmas, sarūgtinājumu un dziļu aizvainojumu. Viss tas ko mēs šeit nosaucām, veido kopā dziļu emocionālu ievainojumu (brūci). Varētu to pat nosaukt par garīgu paralīzi.Kad biju pusaudzis es ļoti augsti vērtēju kādu cilvēku savā garīgajā dzīvē. Viņš visā bija piemērs. Varētu teikt, es pat apjūsmoju viņu. Bet pienāca diena, kad šis mans garīgais varonis mani publiski nepatiesi aizvainoja. Tā bija smaga diena. Es biju darījis visu labāko. Bet mans labākais viņam nebija izrādījies pietiekoši labs. Un tas mani dziļi aizskāra un atstāja ļoti dziļu garīgu rētu, kura tika sadziedēta tikai pēc daudziem gadiem. Toreiz man bija sajūta, ka vislabākais, ko es spēju veikt, nekad nebūs pietiekami labs. Un tā es it kā zaudēju cerību. Es sapratu, ka pilnībā uz cilvēkiem nevaru paļauties. Un tad nākotne vairs nelikās pārāk gaiša un šķita, tai nav īpašas nozīmes. Šodien esmu pateicīgs Dievam un labiem cilvēkiem ap mani, kas ir ļāvuši šīs atmiņas izgaisināt.Bet no tā es esmu mācījies kādus praktiskus soļus ar kuriem cilvēki var atvērt sevi Jēzus dziedinošam spēkam. Esmu lēnām mācījies, kā izturēties pret sāpīgām atmiņām un emocionāliem ievainojumiem. Un tie varētu būt sekojoši soļi:Man ir jānoliek visa lieta Kristus rokās. Ir jāstāsta, ko esmu piedzīvojis, kas man nepatīk, un jāizvēlas, lai Kristus mani dziedina. Tādos brīžos man ir prātā vārds “Daniel”, kas latviski nozīmē ’Tiesā Dievs’. Dažkārt mēs izvēlamies paši cīnīties par taisnību un pat ar īpašu gandarījumu apsūdzam citus par netaisnību, ko piedzīvojam. Bet aizmirstam, ka dziedināšana var nākt, vienīgi saņemot un sniedzot piedošanu. Cilvēki nekad neatbrīvosies no emocionālām sāpēm, kamēr tie nevēlēsies piedzīvot dziedināšanu pāri visām lietām.Mums uz pagātni ir jāskatās skaidrām acīm. Man ir jāpieņem reāli tas, ko esmu izdarījis vai arī kas man ir izdarīts. Lūdzot un lasot Bībeli, centīsimies izprast, kas īsti ir noticis. Mums ir jāuzņemas atbildība par tām grēcīgām izvēlēm, ko esam izdarījuši. Kad mēs ciešam emocionālu sāpi par to, ko esam darījuši sev vai citiem (par grēkiem), tad patiesa pagātnes apzināšanās vada pie nožēlas un atgriešanās. Nožēla ir vienkārši patiesības pateikšana par sevi.Mums ir jāierauga mūsu vērtība Dieva acīs. Tas prasa ārkārtīgu rakstura spēku — raudzīties pagātnei acīs. Cilvēcīgi tas nav iespējams. Evaņģēlijs mums māca, ka vislielākā un mīļākā Persona visumā zina visu par mums, tomēr mūs mīl ar beznosacījumu mīlestību. Dievs mūs pieņem tādus, kādi esam. Kristus krusts izsaka to, kā Dievs mūs ir novērtējis. Mēs esam vērtēti ar mūžīgā Dieva Dēla dārgo dzīvību. Un tāpēc, ka Jēzus vairs nekad nemirs, viņš mūs nekad nepametīs. Kad mēs sākam aptvert savu vērtību, kā Dievs mūs vērtē, mēs mantojam drosmi raudzīties pagātnē un atzīt to, kas bijis nepareizs, un to atstāt.Ir jāmeklē atbalsts un pamācība. Raugoties pagātnē ir vieglāk tad, ja ir gan cilvēcīga, gan dievišķa palīdzība. Ir labi, ja mums ir blakus draugs, kas mūs var uzklausīt. Ir labi, ja mums ir draugi, kuriem varam uzticēties. Šeit kristīgā vidē mazām draugu grupām ir liela nozīme. Mazas kristiešu grupas var kļūt par vietu, kur veidojas draugi, kas rūpējas viens par otru, un kur cilvēki var atrast tādus kas viņus uzklausa.Lai mantotu dziedinājumu. Ir labi, ka atkal un atkal to izstāstām, līdz mums notikums kļūst arvien mazāk sāpīgs. Beidzot to mēs varam izstāstīt bez sāpēm. Var arī šo sāpīgo stāstu vairākas reizes uzrakstīt.Ielūgsim Jēzu šajās sāpīgajās atmiņās. Padomāsim — kā tas ietekmēja Jēzu? Ko Viņš mums šajā kopainā sacītu? Ko Viņš domā par mani šajā brīdī? Tāpat, kur esmu ievainojis kādu citu vai kāds cits ir ievainojis mani?Iemācīsimies piedot tiem, kas ir sāpinājuši mūs. Kad mēs kādam piedodam, mēs ar to svētījam šo cilvēku, bet šī piedošana svētī mūs. Piedošana ir mūsu izvēle. Mums tā ir jāizvēlas vairākas reizes, līdz tā ir pilnīga. Atriebība, ienaids un dusmas var nest nelielu zaudējumu tai personai, pret ko tās ir vērstas, bet tās nes lielāku zaudējumu tam, kas tās kultivē. Piedot nozīmē saraut pagātnes ķēdes. Piedot nozīmē atrast dziedināšanu. Jēzus vēlas mums palīdzēt piedot.Iemācīsimies piedot paši sev. Tas parasti ir grūtāk, kā piedot citiem. Piedodiet sev tās reizes, kur jūs esat sāpinājuši citus. Piedodiet sev par citu tiesāšanu. Kad esam ap sevi apņēmuši piedošanas un atgriešanās atmosfēru, mēs noliekam sevi stāvoklī, kur Jēzus var palīdzēt mums piedot sev, kā mēs piedodam citiem.Veidosim jaunu un pozitīvu ierakstu. Drīz pienāks diena, kad vairs nebūs sāpes. Mēs atmiņu nebūsim zaudējuši, bet tas mums vairs neradīs sāpes. Mēs vecos ierakstus varēsim aizvērt un rakstīt jaunus. Atgādināsim sev, cik mēs esam dārgi Kristum. Vingrināsimies pieņemt un iedrošināt citus. Iemācīsimies rakstu vietas no galvas, tā mēs mantosim Dieva gudrību. Nolikt pagātni aiz sevis ir visas dzīves darbs. To Kristieši sauc par svētīšanos. Jāņa evaņģēlijs pārliecina mūs, ka Jēzus rūpējas par katru aspektu mūsu dzīvē. Mentālo, fizisko, emocionālo un garīgo. Mums nav jāgaida, kad iestāsies mūžība. Mēs varam jau šodien izjust Debesu valstības garu (Jāņa ev. 10:10).